Jānis Paucītis – pirmais limbažnieks, kurš mastā pacēla Latvijas karogu
1982.gada 15.augustā Jānis Paucītis kopā ar domubiedru Ojāru Vītiņu uz PSRS kompartijas ēkas jumta, Rīgas ielā 16 uzvilka Latvijas karogu. Jauniešiem dēļ tā nācās pavadīt līdz diviem gadiem cietumā, bet neviens brīdis netika nožēlots. "Ja tas būtu jādara vēlreiz – bez domāšanas izdarītu," atzīst Paucītis.
Kā pilsētas informācijas portālam Limbazi24.lv pastāstīja Jānis Paucītis, idejas autors karoga izveidei un uzvilkšanai mastā bija Ojārs. Abi draugi dažas dienas pirms notikuma karogu bija izveidojuši Jāņa tēvoča šķūnī.
"Vēlējāmies tā laika varai atgādināt, ka ir cilvēki, kas domā savādāk. Dabūjām audeklu un krāsojām. Pirmo reizi nesanāca, jo nebija īstās krāsas. Nācās pārtaisīt. Uztaisījām un sarunājām, ka vajadzētu to uzvilkt," stāsta Jānis.
No sākuma jaunieši karogu plānoja uzvilkt ezermalā, taču saprata, ka to neviens tur neredzēs: "Mans 15 gadus vecais brālēns, jokojot, ieteica, lai uzvelkam uz valdības ēkas jumta. Mēs domājām, ka vajag pamēģināt. Kamēr bija gaišs, aizgājām apskatīties, ieraudzījām kāpnes, un ideja bija skaidra."
Piesējuši karogu pie kāta un uzrāpušies uz jumta, jaunieši vilka nost PSRS karogu, taču nonāca tikai puse no tā. Tas bijis saplīsis. Noņēmis karoga otro daļu, Jānis, aizlicis jauno karogu aiz jostas, rāpās augšā, lai to piesietu.
"Kā šodien atceros – karogu plīvojam vējainā, lietainā naktī. Tā bija skaista sajūta," savās atmiņās dalās stāsta varonis.
Karogs plīvojis līdz nākamās dienas plkst.9.30. Tad sākusies vainīgā meklēšana.
"Limbaži ir maza pilsēta, tāpēc runas klīda ātri. Sākumā cilvēki runāja, ka kāds rīdzinieks atbraucis un pielicis. Es piebalsoju, ka jā - varētu būt," stāsta Jānis.
Četras dienas pēc notikušā, Jāni aizturēja un vidusskolas telpās sākās pratināšana: "Nopratināja apmēram pusi pilsētas. Tā viņiem bija goda lieta, jo karogs bija uzvilkts virs padomju komitejas ēkas. Uzskatīja to par ņirgāšanos."
Pratināšana notika vēl divas reizes, jo Jānis teicis, ka kompānijā bijis, taču ātri devies prom un nezinājis, kas ar karogu tālāk noticis.
"Mani aizturēja uz ielas. Piebrauca klāt melna "Volga", jautāja vārdu, uzvārdu un iesēdināja mašīnā. Aizveda uz KKB biroju Limbažos un pratināja. Teicu, ka kompānijā biju, bet ātri aizgāju mājās, tāpēc nezinu, kur karogs palicis. Pēc pāris dienām tā pati "Volga" atkal piebrauca pie manas mājas. Šoreiz mani aizveda uz "Stūra māju". Viņi jau bija uzzinājuši, ka bijām palikuši mēs divi ar Ojāru. Ojārs vēl nebija noķerts, tāpēc teicu, ka nezinu, kur viņš palicis, es aizgāju mājās. Atkal mani palaida vaļā."
Jāni noķēra trešo reizi un atkal aizveda uz "Stūra māju". Pateica, ka Ojārs arī ir notverts. Jānis saprata, ka vairs nav vērts liegties un atzinās.
Novembrī Paucītim bija augstākā tiesa, kas ilga vienu dienu. Otrajā dienā paziņoja spriedumu par vienu gadu un sešiem mēnešiem cietumā. Ojāram bija piespriesti divi gadi. Sākumā Paucīti ieslodzīja Rīgas centrālcietumā, bet vēlāk aizveda uz Cēsīm.
"Viņu mērķis bija mani "salauzt" un pieskaitīt pie zagļiem un laupītājiem, taču kad iznācu ārā, viņiem par spīti iestājos augstskolā," ar smaidu stāsta Jānis.
Bērnībā Jānis bija audzināts kā patriots, tāpēc esot domājis: "Tas, kā bija dzīvojuši mani vecāki un vecvecāki man likās dīvaini un uzdevu retoriskus jautājumus: kāpēc viņi bijuši sliktie un kāpēc ir tieši tā, nevis savādāk? Tas manī bija uzkrājis emocijas, ko izlaidu, kad izvilkām karogu."
Vaicājot, vai pēc visa pārciestā, viņš būtu gatavs to darīt vēlreiz, Jānis negaidot atbild: "Jā, cik vien reizes tas būtu vajadzīgs".
Uz sarakstu
