Limbažu jaunās ģimenes tiekas ar psihoterapeiti Diānu Zandi
"Laipni lūdzu pieaugušo pasaulē! Jūs viņus gribējāt, jūs arī dabūjāt," ar humoru par patiesībā lielo atbildību kļūt par vecākiem un audzināt bērnus klātesošos uzrunāja speciāliste.
Vecāku loma ir viena no sarežģītākajām, jo bērns šajā pasaulē ienāk ar savām vajadzībām, vēlmēm un izaicinājumu. Pēc psihologa Ērika Eriksona teorijas cilvēka psihoemocionālajā attīstībā ir septiņi posmi, un lekcijā D.Zande runāja par pirmajiem diviem. Pirmais posms ir no bērna piedzimšanas līdz pusotra gada vecumam. Šajā laikā bērnam jāiemācās paļāvība, uzticēšanās un drošība. "Ja ir drošība, bērnam tiek iedots stabils pamats tālākai attīstībai, ja tās nav, bērns pasauli uztver kā vietu, kur nepārtraukti jābūt piesardzīgam," norādīja lektore. Kā iemācīt paļauties un uzticēties? Vecākiem jābūt pieejamiem, atsaucīgiem un ar bērniņu jāveido tuvības pilnas attiecības. Vispirms jāsadzird, jāsaredz un jāsajūt bērna raidītie signāli, piemēram, raudāšana. Tad svarīgi ir tiem atbilstoši atsaukties.
"Pirmajos mēnešos māmiņas bērnu mierina ar ēšanu, jo mūsu kultūrā ēšanai ir būtiska loma. Tā mēs izrādām rūpes un mīlestību, turklāt tautas vēsturē vairākkārt piedzīvots bads. Bet vai tajā brīdī bērniņš vispār grib ēst? Paiet zināms laiks, līdz vecāki saklausa un izprot bērniņa vajadzības," atzina D.Zande. Pirmie trīs mēneši jāpavada klusi, mierīgi un maigi, jo zīdainis šajā laikā mēģina pielāgoties jaunajai, nepazīstamajai pasaulei. Ja mājās nepārtraukti nāk ciemiņi, bērniņam šie kairinājumi būs par daudz, viņš kļūst nemierīgs, satraukts un raudulīgs. Hiperaktivitāte ir vecāku audzināšanas rezultāts.
Ja līdz trīs mēnešiem bērniņš daudz raud un ir bailīgs, tad četros līdz septiņos mēnešos bērns smaida un ir atvērts gan savējiem, gan svešiem. Savukārt septiņos līdz desmit mēnešos mazais sāk mammu vajāt. "Bērns zina, kuri cilvēki viņa dzīvē ir galvenie un tos neizlaiž no redzesloka. Mamma pat nevar aiziet uz mazmājiņu, kad mazais jau ar dūrēm sit pa durvīm. Omes saka, ka bērns ir izlaists, bet patiesībā šajā vecumā bērnam attīstās piesaiste. Bērna ņemšana rokās nav lutināšana vai izlaišana. Tas šajā laikā ir ļoti nepieciešams," par katrā vecuma posmā raksturīgo stāstīja speciāliste.
Bērniņa ienākšana ģimenē ir liels prieks un jauna atbildība, kas vienlaikus nes līdz arī stresu. "Dažām mammām ir "viegli" bērni, kas daudz guļ, bet dažām - kreņķīgi, kad dienas un naktis paiet, šūpojot mazo uz rokām. Ja nemierīgo bērnu mammas internetā palasa, ka citas māmiņas vēl paspēj sacept eko cepumus, viņas pieņem to par normu. Viņām šķiet, ka kaut ko dara nepareizi. Patiesībā supermammu, kas visu laiku labi izskatās, cep un šmorē trīs reizes dienā, regulāri vingro un dara vēl daudz citu lietu, nav. Normāla mamma zina, ka viņai var arī nesanākt," jaunās māmiņas mierināja D.Zande. Būtiski atrast dienā kaut 15 minūtes, lai mierīgi izdzertu tējas vai kafijas krūzi, kamēr mazais guļ saldā miegā. Vai palūgt tētim ar bērnu doties pastaigā, un tikmēr pašai atpūsties. "Vīrieši bieži mēdz uzskatīt, ka sieviete tikai sēž mājas ar bērnu, nemaz nenojaušot, cik grūti tas patiesībā ir, tāpēc nav jākautrējas viņam lūgt palīdzību bērniņa aprūpēšanai, lai mamma tikmēr var atpūsties," mammas iedrošināja lektore.
Jauno vecāku lielākais bieds ir raudošs bērns, kuru nevar nomierināt. Bet kāpēc bērns raud? D.Zande skaidroja: "Esot mammas vēderā, bērniņš nezina vārdu "Pagaidi!". Viņš visu nepieciešamo saņem uzreiz. Bet, ienākot lielajā pasaulē un uzreiz neiegūstot vajadzīgo, bērnam rodas šausmīga trauksmes sajūta. Bērns nebļauj tīšām, lai kaitinātu vecākus, bet gan tāpēc, ka netiek galā ar šo trauksmi. Bieži vien tētim bērnu nomierināt izdodas vieglāk, jo tēvs ir mierīgāks, nesmaržo pēc piena, kas bērnam ir kā sarkana lupata. Tās ir cita veida attiecības."
Otrais psihoemocionālais attīstības posms ir no pusotra līdz trīs gadiem, kad bērnā attīstās autonomija. Viņš visu vēlas paveikt saviem spēkiem un to demonstrē ar vārdiem "es", "pats" un "nē".
Jāļauj bērnam pašam iet un pamēģināt visu jauno, esot blakus. Atdalīšanās notiek arī caur konfliktiem. Ja bērns veikalā krīt gar zemi, tas ir veids, kā censties dabūt savu. Nevajag bērnam ierādīt, ka veikalā viņam noteikti ko nopirks. Ja tomēr šāda situācija rodas, vecākiem jāiemācās izturēt bērna kliegšanu, pozitīvi, bez nosodījuma sakot: "Tev ir grūti? Nu paraudi." Ja bērns nepārstāj kliegt, viņš jāpaņem padusē un jāiet no veikala ārā. Bet nekad nedrīkst bērnam draudēt – es tevi atdošu onkulim, atstāšu, nenākšu pakaļ -, jo viņš visu uztver tieši.
Atslēgas vārds mazuļa audzināšanā ir būt kopā, kas nozīmē veltīt laiku, nedalītu uzmanību, darboties un spēlēties, kad bērnam tas ir vajadzīgs. Protams, nav nepieciešams no rīta līdz vakaram kopā ar bērnu rāpot pa grīdu. Bērnam jādod iespēja "nolaist tvaiku" – ārā, sporta laukumā, mežā vai citviet. Izlādēt spriedzi nepieciešams arī vecākiem. Lai nenonāktu situācijā, kad jaunā māmiņa vai tētis atrodas uz nervu sabrukuma robežas, katram ģimenes loceklis vajadzīgs laiks sev, darot tīkamu nodarbi - dziedāt korī, dejot, lasīt vai sportot. Tikpat būtisks ir laiks, ko kopā pavada sieviete un vīrietis bez bērnu klātbūtnes. Pāris var doties izbraucienā vai citādi veltīt laiku viens otram, lai neiestrēgtu tikai vecāku lomā. Ne mazāk svarīgs ir laiks, ko mamma vai tētis pavada divatā ar bērnu, kā arī visa ģimene kopā.
"Atcerieties – nav ideālu vecāku vai bērni. Vienkārši katru dienu dariet labāko, ko varat.
Rādiet bērniem to, ko jūs gribat viņam iemācīt. Kļūdas būs, bet bērni piedos. Pieejiet pie bērniņa naktī, kad viņš guļ, jūs redzēsiet, cik viņš ir brīnišķīgs un maigs, šo sajūtu paturiet sevī," noslēgumā jaunajiem vecākiem vēlēja Diāna Zande.
Uz sarakstu
