Banner 980x90

Revolūcija kā vēstījums kosmosam

Jūlija Serdjukova (Yulia Serdyukova) ir māksliniece un fotogrāfe no Kijevas. Viņa fiksēja Maidana notikumus. Šīs ir viņas bildes no notikumiem Kijevā, ko fotogrāfe īpaši atlasīja mūsu portāla sadaļai kiev24.lv.

Lūdzām, lai Jūlija atraksta ievadtekstu saviem darbiem. Pēc laika saņēmām no viņas vēstuli ar nosaukumu "Revolūcija kā vēstījums kosmosam". 

Vēstule rakstīta divas dienas pirms asiņainākajiem notikumiem Kijevā...


***

Es ilgi nespēju saņemties uzrakstīt tekstu pie šīm fotogrāfijām. Daudzreiz iesāku, bet pēc tam izdzēsu, un tad sāku atkal no jauna. Rakstīt izrādījās sarežģītāk, nekā atlasīt 15 attēlus no simtiem, kas sakrājušies beidzamo pāris mēnešu laikā. Patlaban grūti noformulēt kaut kādu pabeigtu domu, jo šeit taču vēl nekas nav beidzies, vēl vairāk - situācija katru dienu mainās, slīgstot aizvien dziļāk "nesaprotamības" purvā, kas neizbēgami pavada ikvienu sociālu satricinājumu.

Grūti tāpēc, ka, kamēr tas viss notiek un es atrodos pārāk tuvu epicentram, arī manas personiskās emocijas un pārdomas attiecībā uz kopējo ainu mainās ar katru dienu. Galu galā atcerējos, kā pirms mēneša, "ugunīgās nedēļas" izskaņā Gruševska ielā es beidzot atradu laiku un spēkus uzrakstīt vēstuli radiniekiem, kuri patlaban dzīvo citā valstī un par notiekošo zina tikai no visai izkropļotiem avotiem. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies.

Tomēr man izmisīgi gribas noturēt sevī jūtas, ar kādām rakstīju šo vēstuli, - to pacilātības, lepnuma, cerību un vēl kaut kā neizsakāma sajaukumu. Lai šis teksts ir mans nelielais sūtījums kosmosā - līdz brīdim, kamēr mūs iztiesās laiks.

***

Manas dārgās māsīcas, mīļais tēvoc un tante!

Jau otro nedēļu mans telefons un elektroniskā pastkastīte plīst pušu no satraukuma, ko pauž draugi un paziņas visā pasaulē. Šodien man beidzot ir radusies iespēja nosūtīt jums visiem kopīgu vēstuli.

Tātad - sākšu ar to, kas jūs uztrauc visvairāk: ar mums viss ir kārtībā. Vecāki un māsa fiziski galvenokārt turas tālu no notikumu epicentra. Es iesākumā nedaudz iesaistījos tajos kā pilsonis (piedalījos demonstrācijās), bet itin drīz tas kļuva man arī par darbu. Jau otro mēnesi fotografēju vienai no lielākajām Eiropas avīzēm. Mani tuvākie draugi tai pašai avīzei uzņem īsas videofilmas, bet vācu žurnālists, kurš gandrīz visu laiku dzīvo Kijevā, veido publikācijas. Visu pēdējo nedēļu mēs visi dzīvojam diennakts dežūras režīmā īrētā dzīvoklī pilsētas centrā, lai līdz vajadzīgajai vietai varētu nokļūt 10 līdz 15 minūtēs. Guļam maz, strādājam daudz, visu laiku sekojam jaunumiem, nepārtraukti runājam viens ar otru, dažādiem aktīvistiem un "ekspertiem". Neskatoties uz daudziem skumjiem notikumiem, šķiet, ka notikušā iespaidā spēka kļūst aizvien vairāk. Un, lūk, kāpēc.

Vissvarīgākais, kas ar mani pa šo laiku ir noticis (un esmu pārliecināta, ka daudziem ir līdzīgas sajūtas), ir tas, ka piedzīvoju pārsteidzošu mīlestības un cilvēciskās cieņas plūsmu, kas mutuļo pilsētas centrā un kādu no savu līdzpilsoņu puses vēl nekad neesmu jutusi, vēl vairāk - neesmu pat gaidījusi. Man nekad nav patikusi masu pulcēšanās, bet atrasties tagad viņu vidū - man, vientulību mīlošai Mogiļankas absolventei - ir neticami omulīgi, pat pirmajās rindās fizisku sadursmju laikā.

Tāpēc, ka šis "pūlis" sastāv no visdažādākajiem visu vecumu, sociālo slāņu, veidojumu, profesiju, pat nacionalitāšu, vēl vairāk - dažādu uzskatu (detaļās) cilvēkiem, kurus šobrīd apvieno vēl nepiedzīvotas kaut kāda īpaša veida mīlestības un kopības, savstarpējā atbalsta jūtas un tiekšanās pēc normālas dzīves. Šos notikumus ieskauj smalka humora slānis, un te, lūk, jums uzreiz attiecīga anekdote: ja Kijevas centra kafejnīcā ienāk vīrietis, dūmu aromāta apdvests, ar apkvēpušu seju, netīrās haki krāsas drēbēs, ar ķiveri galvā un nūju rokā, tad, viņam, visdrīzāk, ir divas augstākās izgītības un lieliska angļu valoda.

…Pietiek kaut vai vienreiz ieelpot šo gaisu personiski tam, kurš vēl šaubās, un kļūst acīmredzami, ka tie ir ļoti pareizi procesi, bez kuriem vesela tauta neizbēgami iestrēgs nevarīgu un nelaimīgu lopu stāvoklī. Es nekad neesmu atbalstījusi vardarbību un esmu uzskatījusi, ka nav lielākas vērtības par cilvēka dzīvību. Tomēr, uzzinot, ka par pirmajiem upuriem Kijevā kļuvis armēnis, kura ģimene aizbēgusi no kara Karabahā, un baltkrievs, kurš izmucis no diktatūras savā dzimtenē, lai šeit sagaidītu nāvi, es sāku apzināties ne tikai ar prātu, bet visu būtību, ka dzīve var nemanīti nolaisties līdz tādam līmenim, aiz kura neseko nekas, izņemot pelēku miglu, un ka par to, lai no tās izkļūtu, ir vērts mirt.

Visdrīzāk, daudzi gudri cilvēki redz notiekošajā rūpīgi izplānotus un augstākajā ģeopolitiskajā līmenī izspēlētus scenārijus, saskata manipulācijas, melus un visaptverošu politiķu liekulību. Bet es teikšu, ka tas nav svarīgi. Skatoties uz opozīcijas ierindas dalībniekiem, uz to, ar kādu pašcieņu, skaidri un skaisti viņi ir noorganizējuši dzīvi Maidana iekšienē visos līmeņos, sākot no ikdienas un beidzot ar "kaujas operācijām", es saprotu, ka, pat ja rīt viņus (mūs) tanki nolīdzinās līdz ar zemi, šī pieredze nepazudīs bez pēdām. Šie mēneši izmainīs veselu ukraiņu paaudzi šūnu līmenī, un agri vai vēlu, pat ja tam būs nepieciešamas desmitgades, šeit būs cilvēka cienījamāka dzīve. Tagad es tam ticu.

Laikam jau būs gana emociju. Gribu piedāvāt jums īsu un izsmeļošu pēdējo mēnešu notikumu būtības izklāstu, ko uzrakstījis pazīstamais ukraiņu rakstnieks Jurijs Andruhovičs (tulkojums krievu valodā): http://kontury.info/blog/obrashhenie_k_evropejskim_grazhdanam/2014-01-25-137. Es parakstos zem katra vārda šajā tekstā, un labāk nespētu pateikt.

Un, visbeidzot: es strādāju siltā slēpošanas apģērbā un termoveļā, cepurē un ķiverē, mana seja ir aizklāta līdz pat acīm (lai gan, kā vakar izteicās mans draugs, gruzdošu riepu dūmi salīdzinājumā ar esošās varas režīmu ir gluži vai ziedu aromāts). Cenšos neaizmirst paēst. Man blakus ir vīrieši, kuri mani sargā. Aizvadītie divi mēneši ir vieni no labākajiem manā dzīvē.

Mīlu jūs visus, cieši skauju un skūpstu.
Sabučojiet no manis rudmatainos krustdēlus!

Jūsu Jūlija

***

Šobrīd Latvijā zināms, ka Spriedze Kijevā otrdien, 18.februārī, turpināja saasināties visas dienas garumā. Ielu kaujas sākās pēc notikumiem pie parlamenta, kur deputāti bija sapulcējušies, lai spriestu par izmaiņām konstitūcijā. Nekārtībās Kijevā otrdien un naktī uz trešdienu dzīvību zaudējuši vismaz 25 cilvēki, tomēr precīzs upuru skaits pagaidām nav zināms. Ievainoto skaits sniedzas jau tūkstošos.

Naktī uz trešdienu notikušās sarunas starp opozīcijas līderiem un prezidentu Viktoru Janukoviču nav devušas nekādus rezultātus. Tikmēr valsts rietumdaļā opozīcijas atbalstītāji sākušu pārņemt savā kontrolē ne tikai reģionālo administrāciju ēkas, bet arī milicijas pārvaldes un armijas arsenālus.

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)