Egīla Ventera romāns "Mainīgā intervence"
"Mentors uzdāvina māceklim skaņuplati. Tajā ierakstīti dabas trokšņi, jūras viļņu šalkoņa, tropisko mežu klusēšana, kosmosa bezgalība. Pārnācis mājās, Zelatons atklāj, ka nav, uz kā dāvanu atskaņot. Tāpēc viņš klausās mūziku, ko paņēmis līdzi no agrākās dzīves uz planētas Zeme. Vecais cilvēks atkal ir uzvarējis." Deviņdesmito gadu mežonīgais kapitālisms, "treknie" gadi, millennium, krīze - un līdzās materiālajai realitātei arī virtuālā - kas dažam kļūst tikpat reāla kā ikdienas dzīve. Vai kļūdaina izvēle ir neatgriezeniska un kāda ir tās sniegtā mācība? Atbilde uz šo jautājumu meklējama kādas Kurzemes pils slepenajos pagrabos - vai precīzāk - rakstnieka Egīla Ventera romānā "Mainīgā intervence".
Romāns Mainīgā intrevence tev ir jau sestā prozas grāmata, tomēr plašākai auditorijai tu esi tāds misters X. Ar ko tu nodarbojies... kad neraksti?
Rakstnieks ir medijs, kas laiž caur sevi apkārtējo realitāti; viņš ir kā hameleons, kas pēc vajadzības maina krāsu, pats nezinot, kāda krāsa ir visam pamatā. Lai to noskaidrotu, iestājos doktorantūrā. Likās mazliet dīvaini atgriezties augstskolā, bet priekšā bija lieliska kompānija: Inese Paklone, Inga Žolude, Jānis Oga... Un, protams, Janīna Kursīte, kas bez pozas un iedomības pulcina ap sevi personības. Pats pētu, kā tik konservatīvs žanrs kā proza jūtas interneta laikmetā.
Pēc izglītības tu esi žurnālists. Tavos darbos, Mainīgajā intervencē jo īpaši, allaž centrā ir kāda notikuma izraisīto pārmaiņu preparēsana, nozieguma seku psiholoģiskā analīze. Analītiskā žurnālistika tevi nav vilinājusi?
Īstenībā mani ir vilinājis daudz kas, bet realitāte kā vietu ierādītājs teātrī ierāda tavu sēdvietu. Vai stāvvietu. Padomju laikos mums bija superlielvalsts sajūta. Jau no skolas sola mums iepotēja, ka dzīvojam visvarenākajā valstī pasaulē un, lai kaut ko sasniegtu, mums jābūt pirmajiem. Mūsdienu Latvijā ziņu varoņi ir talantu šova dalībnieki. Debesis ir tik zemu, ka aiz tām var aizbāzt karoti.
Kā top tavi darbi? Mikroromāns jau tikai šķietami var likties vienkāršs pasākums. Ja nav lieku vārdu, katrai līnijai, katram esošajam vārdam jābūt sasodīti precīzam?
Priecājos, ka tu lieto vārdu "mikroromāns". Pie mums to aktīvākā apritē no jauna ieviesa kritiķis Arno Jundze, bet faktiski runa ir par visu 21.gadsimta literatūru. Josifs Brodskis ne tik sen apgalvoja, ka 21.gadsimta Karš un miers būs 100 lappušu garš. Brīžiem man liekas, ka ideāls modernā teksta garums patiešām būtu twiterī atļauto zīmju skaits.
Datorspēles un virtuālā pasaule ir viena no Mainīgās intervences sižeta līnijām, tāda sava veida filozofiskā fantastika - otra, bet "reālais" sižets - notikumi Talsos, trešā. Kurā no tiem tu pats viskomfortablāk jūties?
Literatūra meklē vietu virtuālajā pasaulē, kur valda nelineārisms, un mazliet naivi cenšas tai pielāgoties. Tā serbu rakstnieks Milorads Pavičs sacerēja romānus, kas bija lasāmi krustvārdu mīklas formā stateniski un slīpi, izliekami kā Taro kārtis, vārdnīcas formā. Jauno paaudzi nereti garlaiko viss, kas aizņem apziņu ilgāk par popdziesmas vai youtube klipa trīs minūtēm.
Kas ir tavi pēdējā laika atklājumi literatūrā? Nu, kas tāds, ko izlasot var labpatikā samiegt acis un vairs nedzirdēt apkārtējās vaimanas, cik viss slikti, slikti?
Ir tāds amerikāņu rakstnieks Džonatans Franzens, izdots arī latviski, bet īpašu ievērību pie mums nav guvis. Viņš raksta reālistiskus romānus par amerikāņu vidusšķiru. Tādā stilā rakstīja arī Tolstojs pirms divsimt gadiem. Tas vēlreiz apliecina, cik proza ir konservatīvs žanrs. Franzens nav šovu zvaigzne, tomēr tieši viņa foto atrodams uz žurnāla Time vāka ar parakstu Great American writer. Tikt uz šā prestižā žurnāla vāka Amerikā ir kas vairāk par ikdienišķu atzinību, to izpelnījušies tikai daži autori, piemēram, Hemingvejs un Apdaiks. No latviešu literatūras pēdējos lasīju Ingas Žoludes Sarkanos bērnus un Jāņa Einfelda Meļu dzīres. Lasu pārsvarā profesionālas intereses vadīts, parasti pietiek izlasīt pāris lappuses, lai būtu skaidrs - ir vērts lasīt tālāk vai nav.
Divus Mainīgās intervences rīkļurāvējus sauc Kuba un Vega. Šis pārītis, jo īpaši jau Vega, kā arī romāna stils, enerģētika un melanholiskā ironija atgādina ko ļoti radniecīgu Tarantīno Lubenei. Apzināti vai nejauši?
Arno Jundze savulaik uzskatīja, ka esmu ietekmējies no Deivida Linča Tvinpīkas, lai gan Tvinpīku nemaz neesmu redzējis. Tarantino Lubene man šķiet lielisks nelineārās struktūras piemērs — šie divi laika līmeņi, kas dzenas viens otram pakaļ, pārklājas. Travoltas varonis vispirms saņem lodi vēderā, bet jau nākamajā ainā bez kādiem paskaidrojumiem atkal ir sveiks un vesels. Vispār jau Tarantino ir jāpārslimo, tāpat kā masalas, Žils Verns vai One Direction.
Ar raktnieku Egīlu Venteru sarunājas Selga Freimane. Materiālu sagatavojusi izdevniecība "Dienas Grāmata". ©2012
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Uz sarakstu
