Sestdien Umurgā ar dzejas izrādi viesosies Mārtiņš Vilsons
Čaks joprojām ir dzīvs un mūsu vidū. Savāda sajūta – nemaz negribas saukt viņu par aizgājēju. Tieši otrādi. Čaks ir tiešs, runā bez aplinkiem un nepārprotami. Viņš mums tāds ir vienīgais. Čaku nevar kopēt, jo to īpatnējo smeldzi un smaržu kas virmo starp dzejas rindām nevar sajaukt ne ar ko.
Arī šodien, tāpat kā toreiz, mākoņi uzdurti torņiem, sarkst, vēsums sēž parkos uz soliem, bet kāds trīs stundas kabatā meklē pēc vienīgā santīma.Un tad pamalē uzdīgst skumjas ... Bet dzīve ir tikpat sarežģīta, cik īsa, lai vienkārši ļautos to izkaisīt vējā.
Mārtiņš Vilsons veidojot savu dzejas izrādi no dzejoļu krājuma "Iedomu spoguļi" daudzajiem slāņiem izraudzījies dažas galvenās līnijas, kas gluži kā dzīvē tā vai citādi visas sakņojas mīlestībā. Bet pati Viņa vai Dārgā, kuras dēļ "es par ēzeli ietu uz Tibetu", uz skatuves nemaz neparādās (varbūt Viņa ir skatītāju zālē?), paliek vien Dzejnieka sapņos, nojausmās, ilgās. Kā nepiepildāmais, kā zvaigzne, ko velti saukt plaukstā.
Šajā Iedomu Spogulī mēs varam atpazīt sevi, atgriezties tur kur "Liepas satumst . . ." un "Miglā asaro logs . . .". Čaku var arī izdziedāt. Kurš tad to nezin ?
Uz sarakstu
