Uzņēmēji: lai būtu veiksmīgs, jāskrien ātrāk par konkurentu
Izdevuma "Latvijas Biznesa gada pārskats" veidotāju - uzņēmuma "Firmas.lv" un biznesa portāla "Nozare.lv" - rīkotajā diskusijā "Vai situācija eksporta tirgos ir labvēlīga?" piedalījās Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente Signe Bāliņa, Latvijas Mašīnbūves un metālapstrādes uzņēmumu asociācijas prezidents Vilnis Rantiņš, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss un Latvijas Autopārvadātāju asociācijas "Latvijas Auto" valdes priekšsēdētājs Valdis Trēziņš.
Vai varat piekrist viedoklim, ka Latvijas ekonomika palēnām iziet no krīzes?
Signe Bāliņa (S.B.) Informāciju un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozarē situācija noteikti uzlabojas. No krīzes esam izgājuši, un patlaban svarīgākais - neatkrist atpakaļ. Izaugsmei par labu bija pēdējā gada laikā izteiktā tendence, ka saņēmām lielus valsts pasūtījumus. Iepriekš - krīzes sākumā - tikai retais uzņēmums pasūtīja IT pakalpojumus. Pērn valsts iestādes sāka attīstīt informācijas tehnoloģiju (IT) pakalpojumu sistēmas un radīt jaunus pakalpojumus cilvēkiem un uzņēmējiem, līdz ar to atdzīvojās arī pārējās nozares. Tāpat attīstību pērn un arī šogad sekmēja pieaugošais IT pakalpojumu eksports.
Procentu izteiksmē pieaugumu vēl pāragri precīzi pateikt, bet tas noteikti ir lielāks nekā viens vai divi procenti. Esam apkopojuši Valsts ieņēmumu dienesta datus, un tie rāda, ka nodokļu apjoma pieaugums datoru programmēšanā vien ir 34% . Kopumā IKT nozare gadā samaksā teju 6% no kopējā iekasēto nodokļu apjoma.
Vilnis Rantiņš (V.R.) Maija nogalē tikos ar vācu un zviedru kolēģiem un secinājām, ka mašīnbūves nozare pamazām atkopjas un parādās aizvien vairāk pasūtījumu. Tas acīmredzot ir tādēļ, ka šī nozare ražo iekārtas visām pārējām tautsaimniecības nozarēm.
Atkopšanos no krīzes sajutām jau 2010.gadā, un arī pagājušais gads nebija no sliktākajiem. Jāatzīst, ka Latvijas tirgū nozarei pieauguma gan nav. Salīdzinājumā ar 2008.gadu tiekšējā tirgus daļa samazinājās no 32% līdz 18%. Tikmēr ir atjaunojušies eksporta tirgi - tas ir svarīgi. Ātrākie tirgi, kuri pēc krīzes atdzīvojās, bija Skandināvijas valstīs un Vācijā, bet pēdējā laikā jūtam arī kustību Krievijā. Pagājušo gadu eksportā noslēdzām ar 0,3% pieaugumu virs 2008.gada līmeņa, kas savukārt bija labākais pēdējā desmitgadē.
Krīze deva kārtīgu mācību saistībā ar darbaspēka izmantošanu. Ja 2008.gadā nozarē strādāja 27 000 cilvēku, naudas izteiksmē sasniedzot vienu miljonu latu, 2010.gadā bija vairs tikai 23 000 strādājošo. Uzņēmumi labajos laikos sapirka iekārtas, pēc tam bija jāatmaksā banku kredīti, līdz ar to lielo darbinieku masu vairs nebija iespējams uzturēt.
Patlaban īpaši nerēķināmies ar ārzemju investīciju ieplūšanu nozarē. Iemesls ir tas, par ko runājam jau desmit gadus, proti, salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm darbaspēka nodokļi un energoresursu cenas Latvijā ir pārāk lielas. Te diemžēl zaudējam, un tādēļ daudzi investori atsakās no ieguldījumiem.
Kristaps Klauss (K.K.) Mani vienmēr mulsina vārds "krīze", jo īsti nesaprotu, par ko ir runa. Kokapstrādes nozare Latvijā ir maza, bet ļoti ņipra. Mēs vadāmies pēc tēlaina salīdzinājuma - ja tev dzenas pakaļ lauva, nav jāskrien ātrāk nekā lauvai, bet gan - ātrāk nekā kolēģim. Kopējie tirgi samazinājušies, bet mēs esam ātrāki nekā pārējie, tāpēc "lauva" mums netiek klāt.
Kokrūpniecība ir izteikta eksporta nozare, kas strādā būvniecības tirgum. Jāatzīst, ka vietējā būvniecības tirgū nekas spīdošs joprojām nav. Lielākais izaugsmes izrāviens bija 2006.gadā, salīdzinājumā ar to laiku ražošanas apjomu kritums pērn bija tuvu 40%. Vienlaikus "krītoša" tirgus apstākļos esam ieguvuši lielākas eksporta tirgus daļas un esam konkurētspējīgāki par pārējiem spēlētājiem pasaulē. Tas pagājušajā gadā rezultējās ar lielākajiem eksporta apjomiem, kādi jebkad bijuši - 1,18 miljardi latu salīdzinājumā ar 2010.gadu, kad bija 1,06 miljardi. Nozarei smagākais bija 2008.gads, un tad eksporta apjomi bija tikai 600 miljoni latu.
Valdis Trēziņš (V.T.) Autopārvadājumi ir izteikts eksporta pakalpojums, ko piedāvājam citām valstīm, līdz ar to esam konkurētspējīgi ar krieviem, vāciešiem, holandiešiem, lietuviešiem vai igauņiem. Autopārvadātāji krīzi īpaši neizjuta, tomēr zināms apgrozījuma apjoma kritums bija 2008 gadā, kuru katrs pārvadātājs pārdzīvoja vairāk vai mazāk sāpīgi. Pārējie gadi tomēr bija ar zināmu pieaugumu - saskaņā ar statistikas datiem apmēram 20% ik gadu. Pagājušajā gadā pieaugums varētu būt pat 30%, un tas rada bažas, ka tik "nepārdegam". Par atkopšanos no krīzes liecina tāds nozarei raksturīgs rādītājs kā mašīnu skaits tirgū. "Ziedu laikos" starptautiskajos pārvadājumos mums bija apmēram 12 500 mašīnu, un šogad pēc pamatīga krituma iepriekšējos gados esam pie tā atgriezušies.
Tātad kopumā nozarēs sasniegts iepriekšējais - pirmskrīzes - līmenis. Kas ir galvenie faktori, kas ļāvuši to sasniegt - valsts atbalsts vai pašu uzņēmēju rīcība?
V.R. Uzņēmēju aktivitāte un pasaules tirgus stabilizācija. 2009.gadā nozares kritums bija 56%, pēc tam lēnām rāpāmies no bedres ārā. Tirgus jau lielāks nepaliek - klientu zona ir apmēram tā pati, turklāt uzņēmējiem nav īpaši liela izvēle, - ja bankā kredīts, jāstrādā, lai varētu izdzīvot.
S.B. Piekrītu, ka attīstība notiek, pateicoties pašiem uzņēmējiem, kuri ir ļoti fleksibli. Tehnoloģiju nozarē savādāk nemaz nav iespējams darboties - nemitīgi jāmainās un intuitīvi jānojauš, kurp virzās tirgus. Ja vadītājs pietiekami gudrs, uzņēmumi iziet no krīzes. Protams, daļa uzņēmumu tomēr bankrotēja, toties vietā radās citi. Galvenais, lai uzņēmējam piemīt darbošanās gars, tad paveras arī tirgi. Kāpēc varam pārdot IT pakalpojumus? Tādēļ, ka mūsu mentalitāte Rietumu klientam ir tuvāka nekā, piemēram, indiešu mentalitāte. Protams, nekad nevarēsim konkurēt ar Indijas tirgu, kur vienā gadā jauno IT inženieru izlaidums ir lielāks nekā Latvijas iedzīvotāju skaits kopā. Mēs varam konkurēt ar atbilstošāku komunikāciju un ātrāku reakciju uz situācijas izmaiņām.
Tomēr pēdējos gados no valsts puses bijuši vairāki atbalsta pasākumi. Kuri ir bijuši redzamākie, kas patiešām palīdzējuši?
K.K. Kokrūpniecības nozarei bija ļoti svarīgs Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības lēmums 2008.gadā, kas ļāva palielināt maksimālos ciršanas apjomus valsts mežos. Tas nozarei ļoti palīdzēja stabilizēšanās procesā, turklāt ļāva psiholoģiski drošāk darboties tirgos.
Tāpat krīzes laikā visumā laba sadarbība bija ar finanšu sektoru. Lai cik grūti gāja tajā laikā, ļoti aktīvi komunicējām, stāstījām par tirgus attīstību, un tas ļāva bankām daudz drošāk sadarboties ar klientiem.
Kopumā ir daudz mehānismu, kas nostrādāja par labu izejai no krīzes, un grūti pateikt, kur bijis valsts atbalsts un kur - kāds cits..
V.R. Saistībā ar finanšu sektoru - ja 2010.gadā mašīnbūves nozarei šī sadarbība, jāatzīst, bija bremzējoša, tad 2011.gadā sadarbība bija daudz pozitīvāka. Acīmredzot bankas saprata, ka nav jēgas ņemt bankrotējuša uzņēmuma "dzelžus", pēc kuriem nav pieprasījuma.
V.T. Autopārvadājumi ir viena no retajām tautsaimniecības nozarēm, kur valsts atbalsts ir ļoti minimāls. Arī krīzē necerējām uz valsts atbalstu, paši esam "kūlušies". Savulaik, kad satiksmes ministrs bija Vilis Krištopans (LC), tiekoties ar asociācijas biedriem, viņš teica spārnotu frāzi - "diemžēl nevaru solīt palīdzēt ar finansēm, toties varu apsolīt netraucēt darboties". Arī patlaban mūsu aicinājums - netraucējiet uzņēmējiem, neizgudrojiet jaunus nodokļus, atļaujiet attīstīties. Tā vietā vajadzētu sakārtot lietas, kur mēs "netiekam klāt", - kaut vai robežattiecības ar Krieviju.
V.R. Tieši tā - valstij ir jāsakārto biznesa spēles noteikumi un infrastruktūra, bet pārējais ir pašu uzņēmēju rokās. Ja dod valsts atbalstu, agri vai vēlu parādās konkurences kropļojumi - vienam dod, citam nē.
Savulaik 2006.-2008. gadā noritēja karstas diskusijas, kas tagad ir rimušas, ka viens no labākajiem atbalsta veidiem eksportā varētu būt valūtas devalvācija, kas veicinātu eksportu. Vai šis nepieņemtais lēmums bija pareizs vai nē?
V.R. Pareizs. Devalvācija neko daudz nedotu, jo tajā brīdī bija "nobrukuši" pasaules tirgi.
S.B. Tajā brīdī, kad bija runas par devalvāciju, daudzi neticēja latam. Notika valūtu konvertācijas un problēmas ar bankām. Tādā situācijā valūtas devalvācija būtu sliktākais scenārijs.
K.K. Toreiz tika ieturēts mērķtiecīgs kurss uz iekšējo devalvāciju un būtu muļķīgi veikt vēl kādu pagriezienu. Tagad jau var diskutēt, vai tas bijis pareizi vai nē, bet sava veida devalvācija notika, un tas deva zināmus rezultātus. Kaut, ja salīdzinām Eiropas kokrūpniecības nozares, ir divas valstis, kas ir spīdoši izgājušas no dziļās krīzes bedres - tā ir Polija, kurā notika reāla devalvācija, un Latvija ar iekšējo devalvāciju.
V.T. Tā kā esam starppakalpojumu sniedzēji, vairāk izdevumus jūtam ārvalstīs. Patiešām, Polijā devalvācija deva ļoti pozitīvu stimulu transporta sektoram.
S.B. Laikā, kad visā Eiropas Savienībā iekšzemes kopprodukts krita, Polija bija vienīgā, kur tas bija pozitīvs. Tomēr, salīdzinājumā ar Latviju Polijā ir daudz lielāks iekšējais tirgus.
Kā raugāties uz nākotni - situācija Eiropā patlaban ir piesardzīga, neviens īsti nezina, kas būs ar Grieķiju, Spāniju, citām dienvidu valstīm. Vai ir sajūta, ka partneri kļuvuši piesardzīgāki?
S.B. IT jomā lielākie tirgi ir Skandināvija, kura ir diezgan drošā zona.
Tomēr, ja dienvidu reģionā nobruks tirgus, tas jebkurā gadījumā atstās sekas uz pārējiem. Tāpēc raugāmies arī uz citiem tirgiem, kas ir ārpus ES.
V.R. Arī mūsu tirgi ir galvenokārt Skandināvijā. Tiesa, noskaņa "vecajā" Eiropā ir piesardzīga, tomēr nozarē viss notiek. Pēc asociācijas aplēsēm, pirmie šā gada pieci mēneši ir ar vairāk nekā desmit procentu apgrozījuma pieaugumu.
K.K. Protams, valdošā piesardzība neko labu nedod produkta gala cenai vai pasūtījuma lielumam. Nepieciešams ātri reaģēt - ja cenas krīt, svarīgi vienmērīgi pārkārtot uz leju visu izmaksu ķēdīti, un, ja to izdarām, esam konkurētspējīgi un varam pastāvēt. Ja tirgus ir visā pasaulē, nevar dienvidu reģionos notiekošo viennozīmīgi vērtēt negatīvi. Tas, ka visi baidās par Grieķijas likteni nozīmē, ka eiro kļūst vājāks. Līdz ar to vieglāk strādāt ar citām pasaules valūtām. Tas ir likumsakarīgi - viens vinnē, viens zaudē.
Galvenais ir apzināties, ka esam pietiekami ātri, lai nezaudētu konkurētspēju, tad pat pie grūstoša tirgus varam augt un attīstīties, galvenais - pareizos lēmumus pieņemt tepat Latvijā.
V.T. Mūsu nozarē nostrādā ģeogrāfiskais sindroms. "Vecajā" Eiropā jūtams kritums, tomēr to neizjūtam, jo mūsu apjomos 85% ir Austrumu tirgus. Tā ir Krievija, Kazahstāna, Uzbekistāna, Afganistāna. Bažas ir par to, ka nav nokārtotas attiecības ar Krieviju, līdz ar to bieži vien esam atkarīgi no dažādiem negaidītiem Krievijas administratīviem mirkļa lēmumiem, kad Krievijas puse nolemj kaut ko nelaist savā tirgū, aizsargājot savu biznesu.Esam jau neskaitāmas reizes izdzīvojuši varas maiņas Krievijā, tomēr biznesu tās īpaši nav ietekmējušas.
Jūsu pārstāvētās nozares ir darba spēku patērējošas. Kādas ir pēdējā laika tendences - vai bezdarbs mazinās un darbiniekus atrast ir vieglāk?
S.B. Pagājušais gads IT nozarē iezīmējās ar katastrofālu darbinieku trūkumu. Uzņēmumi cits no cita pārpirka darbiniekus, bija pat gadījumi, kad 18 gadīgi uzņēmēji pārpirka darbiniekus no lielajiem uzņēmumiem. Ja valsts iestādē strādājošs programmētājs izvēlas turpmāk programmēt spēles, viņš aiziet vai nu uz privāto uzņēmumu vai nodibina pats savējo, jo šinī nozarē lielu pamatkapitālu nevajag, - pietiek ar labu ideju un datoru. Arī mikrouzņēmumu nodoklis pērn veicināja šīs sfēras darbinieku pāriešu darbā citur.
Darbinieku trūkst, savukārt bezdarbniekus pievērst IT nozarei ir "neiespējamā misija".
Ko šajā situācijā darīt?
S.B. Viens ceļš ir - izmantot gudrāk esošo cilvēku resursus. Esam jau runājuši ar augstskolām par iespēju paplašināt tehnoloģijas studējošo skaitu.
Cita iespēja, ko izmanto uzņēmēji, ir speciālistu importēšana. Mums jau ir speciālisti no Baltkrievijas un citām valstīm.
Vai šī tendence ir pieaugoša?
S.B. Diemžēl jā, jo cilvēku jau Latvijā vairāk nekļūst. Pat ja sāks dzimt bērni un būs demogrāfiskais sprādziens, jāpaiet 20-25 gadiem, lai darba tirgū būtu rezultāts.
Ja runājam par IT jomu, ir ļoti raksturīgi, ka daudzi speciālisti, dzīvojot Latvijā, tomēr nestrādā vietējam tirgum, bet strādā Skandināvijai, Amerikai utt., programmējot attiecīgās valsts uzņēmumiem. Esam ļoti fleksibli - speciālisti pārzina svešvalodas, savukārt tehnoloģijas ir vienādas visā pasaulē. Esam nozare, kurā ir trešā augstākā alga Latvijā, un iemesls vienkāršs - jāmaksā, citādi cilvēki aizplūdīs.
V.R. Arī mūsu nozarē ļoti trūkst kvalificētu cilvēku. Pat lielākajā bezdarba reģionā - Latgalē - grūti atrast strādāt gribošu speciālistu.
Ko darīt, lai darbinieku trūkums nekavētu tālāko jūsu nozaru attīstību?
V.R. Ja nebūs citas izejas, sāksim importēt. Pagaidām vēl nav tik traki un uzskatu, ka maksimāli jāizmanto vietējie resursi.
K.K. Uz šo jautājumu būtu viena un tā pati atbilde arī pirms 15 gadiem - kvalificētu cilvēku trūkst. Kokapstrāde pāriet uz aizvien augstākām tehnoloģijām, kur nepieciešams arvien kvalificētāks darbaspēks, turklāt nenovēršami šim darbaspēkam šogad un nākamajos gados pieaugs cena. Rūpniecībai lielākais izaicinājums patlaban ir saglabāt konkurētspēju pie strauji augošām darbaspēka izmaksām.
Viens no problēmas risinājumiem būtu nozares pārstāvjiem iet uz profesionālajām skolām un palīdzēt ar materiāli tehnisko bāzi, ko arī darām. Tāpat jāizmanto esošo darbinieku potenciāls. Gada laikā esam iztērējuši vairāk nekā vienu miljonu latu ES fondu naudas, lai mežu nozarē jau esošajiem darbiniekiem celtu kvalifikāciju. Jāapzinās, ka tomēr darbinieku trūks aizvien vairāk, ja vien nebūsim spējīgi viņiem palielināt algas.
V.R. Tieši tā - gribot negribot būs jāaiziet līdz Eiropas algām. Tās gan varētu būt nedaudz mazākas nekā Eiropā, tomēr nav alternatīvas.
K.K. Jānāk kopā un jārunā apstrādes un tehnoloģiju nozarei. Mums ļoti trūkst operatoru, kas strādā ar datorizētajām iekārtām. Teorētiski profesiju klasifikatorā šāda pozīcija ir, tomēr to nesagatavo nevienā skolā. Nav svarīgi, vai tas ir speciāli kokapstrādei vai metālapstrādei - "jāsametas" kopā un jārada jauniešos pamatzināšanas, kā jāstrādā ar šādiem darbagaldiem un pēc tam mēs varam cīnīties ar algām.
S.B. Gan Eiropas, gan pasaules tirgos tikai puse IT speciālistu strādā savā nozarē. Pārējie darbojas citās rūpniecības nozarēs, kur bez tehnoloģijām nevar iztikt. Tātad pieaugums pēc šiem speciālistiem ir, bet vienkārši nav izejmateriāla.
V.R. Tā ir izglītības problēma. Visi arodskolu pasniedzēji pārmet, ka no skolām atnāk jaunieši, kuriem jāmāca elementāra matemātika un fizika. Tātad kļūda ir izglītības pamatā.
V.T. Arī mums trūkst šķietami vienkāršas profesijas kā šoferis. Patlaban varētu paņemt darbā pat 1000 šoferu, bet nav atbilstošu kandidātu. Padomju laikos šoferus gatavoja arī citās sistēmās, piemēram, armijā. Tagad sistēmas nav, viss ir uz uzņēmēju vai paša cilvēka rēķina, tomēr tas problēmu neatrisina. Tādēļ piekrītu kolēģiem, ka jādomā valstiski un ar profesionālo tehniskās izglītības palīdzību jāgatavo darbinieki ne tika apstrādes, bet arī tranzīta nozarei. Ja tas nebūs, būs patiešām jāņem ārzemnieki. Tagad jau ņemam baltkrievus, krievus, pat bulgāri vienā otrā uzņēmumā strādā.
Vai plānotā eiro ieviešana 2014.gadā palīdzēs nozarei?
S. B. Vairāk aktuāli, kas notiks vēl šogad. Ceru, ka līdz 2014.gadam eirozona nesabruks.
A.R. No vienas puses, tas būtu loģisks iznākums, jo pēc tam mēs tik daudz kā līdz šim nebarotu bankas. Nedomāju, ka būtu lielas izmaiņas, tomēr prognozēt pagaidām grūti. Jau tagad lats ir piesaistīts pie eiro un attiecīgi svārstās uz vienu vai otru pusi.
A. T. Viennozīmīgi grūti atbildēt, tomēr vairāk jā, nekā nē.
K.K. Atbilde varētu būt jā, tomēr jautājums ir par instrumentāriju, kāda veidā sasniedzam eiromērķi. Ja tāpēc par 1% vajadzēja samazināt pievienotās vērtības nodokli, ziedojot iespēju daudz vairāk samazināt darbaspēka nodokļus, es teiktu - nē. Labāk vajadzēja mazināt darbaspēka nodokļus, un tad mēs iegūtu lielāku konkurētspēju. Eiro kā tāds būtu labi Latvijai, tikai jautājums, vai cena, ko par to maksājam ir adekvāta vai tomēr nē.
Uz sarakstu
