Velna acis jeb Ungurpils peldošās salas

Lisa Foster/flickr.com
Lisa Foster/flickr.com

Ungurpils dzirnavu ezers Alojas novadā, kura kopējā platība ir ap 30 hektāriem, ir mākslīgi veidots, uzpludināts ezers, tomēr katru pavasari, atmostoties dabai, fascinē kā vietējos, tā iebraucējus ar kādu unikālu parādību – savām peldošajām salām –, ko apvij arī dažādas teikas, kas saistītas ar to izcelsmi. Kopš 1977. gada ūdenskrātuve kopā ar apkārtējo dabas ainavu ir valsts nozīmes aizsargājamais objekts.

Peldošo salu izcelsme

Savulaik šādu peldošu salu Ungurpils ezerā bijis pat 12 (kā norāda 1972. gada dati): pirms četrdesmit gadiem lielākā no tām bija ap pushektāru plaša, savukārt visu salu kopējā platība bijusi trīs hektāri. Tomēr pēdējos gados to skaits mēdz svārstīties starp vienu līdz trim salām, jo lielākā to daļa nu ir pieaugušas ezera krastiem. Ziemas mēnešos salas parasti atrodas ezera dienvidu galā, netālu no vietas, ko sauc par Porzu birzi.

Peldošo salu izcelsme skaidrojama ar masīvu kūdras pacelšanos no appludinātas upes gultnes. Laika gaitā tās pamazām apaugušas ar krūmiem un sīkiem kokiem kā, piemēram, tieviem bērziem un melnalkšņiem. Uz vienas bijusi pat paliela bērzu birzs. Pavasaros, kad ezera ledus izkūst un vējš salas iekustina, tās sāk savu gaitu pa ūdeni; vēja plūsmas un savureiz arī zemūdens straumju ietekmē salas ūdenī spēj pārvietoties, kā arī mainīt virzienu.

Uz Joglas upītes veidoto dzirnavu ezeru vislabāk var pārraudzīt no tā krastā esošā skatu torņa.

Teika par peldošo salu izcelšanos

Tajos brīžos, kad salas atrodas ļoti tuvu ezera krastam, cilvēki mēdz uz tām uzkāpt un staigāt vai arī kādā veidā izkustināt. Laika gaitā šādas peldošas salas var gan veidoties no jauna, gan arī pieaugt pie krasta. Par salu izcelšanos saglabājusies arī teika, kurā rijnieks piemuļķo Velnu, solīdams tam jaunas acis.

Teika vēsta, ka senāk Ungurpilī bijusi liela rija, kur zemnieki kūluši kunga labību. Rijā dzīvojis rijnieks, kas kurinājis krāsni. Rijā mitinājies arī Vells. Rijnieks kurinājis krāsni, bet Vells nav licis šim mieru. Rijnieks domā: es tev reiz iznesīs caur. Rijnieks sadabūš ķopsi un sācis kausēt alvu. Pienācis Vells un prasīš, ko šis te darot. Kausējot sev jaunas acis, atteicis rijnieks. Vells lūdzis, lai šim arī ieliekot jaunas acis, vecās vairs lāga nerādot. Rijnieks saka, lai ļaujot šim papriekšu ielikt jaunas acis. Lai tik guļot zemē, un viss būšot labi. Vells tā arī dara. Rijnieks- šņaks- lej vienā acī alvu iekšā, tad šņaks- otrā! Vells lēcis kaukdams no zemes augšā un švīks- drāzies aiz sāpēm ezerā iekšā. Salas esot jaunās Vella acis, kas uznākušs no ezera apukšas aukšā. Tā radušās Ungurpils ezera peldošās salas. (1798, 2379, Jūla Nemme, 79 g.v., pierakstījusi M. Berzinska 1966.gadā, Alojā)

Ja tomēr salu peldēšanu ezerā neizdodas ieraudzīt, 2016. gadā par šo dabas fenomenu ir izveidota filma ar nosaukumu "Klaidoņstāsts" – tajā redzamas Ungurpils ezera peldošās salas dažādos gada laikos.